Digitālais klaidonis

Mēs dzīvojam, kamēr lidojam

Melnkalne — 7, 2. diena, nakts nobrauciens

Blakus bija divtūkstoš metru virsotne, taču GPS rādīja tikai kādus 1960 metrus vai tamlīdzīgi, par ko es pavēstīju apkārtējiem. Un tad Makss man saka: aizskrien uz pašu pīķi, lai būtu tie 2000. Man, kā zināms, vienmēr vajag vairāk nekā citiem, nu es arī skrēju, turklāt tik ņipri, ka Makss mani pabrīdināja, lai es te baigi neaizraujos, galu galā neesmu jau mājās, bet kalnos.

Aizskrēju līdz vietai, bet uz gps cipars vien 1998 metri. Nu, es tad sāku to verķi mest gaisā, lai divīti dabūtu, bet nesagāja — augstu mest bija bail, visapkārt akmeņi, ja nu nenoķeru. Rezultātā trekā maksimālais cipars vispār palika 1993 metri.

Riteņbraucēju grupa atpūšas kalna nogāzē, ko klāj sausa zāle, sniega pleķi un uzziedējuši violeti krokusi. Vairāki cilvēki sēž uz zemes starp saviem velosipēdiem, fonā sniegotas virsotnes zem zilām debesīm.

Tikuši augšā pārejā, mēs nedaudz atpūtāmies

Atpūta bija tieši laikā. Pats pieteicies par sēni – lien grozā (un nebūt ne kravas kastē, tas jau ir jauno laiku pārveidojums). Ja reiz tā, nāksies teikt patiesību, kā biju solījis iepriekšējā ierakstā: uz šo brīdi es jau biju krietni piekusis. Man ir smags velosipēds, pateicoties tam, ka pedāļi ir no BMX, bagāžnieks ar somu, stūres pagarinājums un divi pudeļu turētāji. Un arī uz mana paša rumpja ir kādi 15 lieki kilogrami, tāpēc man braukt ir daudz vieglāk, nekā iet kājām un stiept veļļuku. Turklāt pēc sajūtām kalna augšā bija daudz smagāk, lai gan tas nav tik augsts. Vai tiešām kalnu slimība tik ātri liek par sevi manīt? Vjetnamā es to neizjutu, bet tur taču ir pavisam cits klimats.

Neskatoties uz to, es padomāju un sev pateicu to, ko vienmēr saku: bet kur gan tu liksies no zemūdenes. Nesen es sapratu dažas vienkāršas lietas:

1. Cilvēks – tas ir Visuma joks pašam par sevi. Absurds zīdītājs uz provinciālas planētas, ne ar ko neizcēlušās Saules sistēmā un galaktikā, emociju un kaislību vergs, un tikai plāna apziņas kārtiņa virs senajām dzīvnieka smadzenēm atdala mūs no pārējās dzīvās pasaules. Un tomēr mēs spējam saprast, kā iekārtots Visums, kā zvaigžņu dzīlēs deg ūdeņradis, kā melnie caurumi nelaiž ārā gaismu, jo pievelk to, izdomāt dieva un absolūta konceptus, izliekto telpu-laiku un superstīgu teorijas vienpadsmit dimensijas.

2. Būt dzīvam – tā ir burvība, jo tu vari to saprast. Matērija eksistē pati par sevi, bet dzīvais spēj just, kā katra tava ķermeņa šūna dzied eksistences ekstāzē. Tu jūti enerģiju, nogurumu, mundrumu, sāpes, spēku un to, kā tu ar prātu vari pavēlēt savam ķermenim to, ko vien vēlēsies, un tas paklausīs.

3. Dzīve dažreiz ir kā buldozers, kas pārbraucis pāri gājējam, kurš gājis pa šoseju. Gribi vai negribi, celsies, nopurināsies un iesi tālāk. Vari iet ne pa šoseju, tur iet ir grūtāk, un tur nav buldozeru un mašīnu, toties ir pilns ar citām briesmām, vēl šausmīgākām, toties arī iet ir interesantāk. Vienīgā alternatīva tam, lai neietu, ir zināma, un vienmēr pieejama, taču jēgas tajā ir vēl mazāk, nekā tajā, lai ietu.

Vīrietis sporta apģērbā nes kalnu velosipēdu pa sniegotu kalna nogāzi, fonā redzami citi cilvēki uz takas un saules stari, kas laužas cauri mākoņiem.

Makss izdomāja, kā vieglāk stiept veļļuku, atbalstot pret plecu rāmi vai beņķi

Sieviete baltā ķiverē un sarkanbaltā riteņbraucēju formā kāpj pa sniegotu kalna nogāzi, stumjot savu kalnu velosipēdu. Fonā redzami citi riteņbraucēji un ar sniegu klātas kalnu virsotnes.

Nu tā mēs ejam

Šis foto izskaidro, kāpēc Vijas neatlaidība ir apbrīnas vērta, par ko es runāju jau iepriekšējās sērijās. Pirmo reizi tādā izbraucienā, turklāt vēl diezgan jaunā vecumā, un uzreiz tādā ķezā.

Kalnu ainava ar sniegotām grēdām zem apmākušām debesīm. Priekšplānā — lēzena nogāze ar kūstošu sniegu un sausu zāli, kas pāriet tumšākos mežainos pauguros un tālās kalnu grēdās.

Kalni vienmēr ir brīnišķīgi

Vientuļš riteņbraucējs stāv pakalna nogāzē starp kūstoša sniega saliņām uz tālu kalnu fona zem zilām debesīm ar gubu mākoņiem.

Arī savā ziņā mākslinieciska fotogrāfija. “Riteņbraucējs un stihija”.

Riteņbraucēju grupa atpūšas sausā, zālainā kalna nogāzē starp atlikušajām sniega saliņām un dzegām zem mākoņainām debesīm.

Es skrienu uz pašu augšu

Plaša sniegota kalna nogāze ar pēdām un retiem skujkokiem, kas stiepjas tālumā zem zilām debesīm ar baltiem mākoņiem.

Spriežot pēc izrāvumiem labajā pusē, nogājusi mikrolavīna

Kalnu ainava agrā pavasarī ar sniegotām virsotnēm un kūstošu sniegu nogāzēs, kur redzami sausas zāles laukumi un violeti krokusi.

Tā mēs pārkāpām pāri augstākajam punktam un sākām laisties lejā. Nobrauciens – nodarbe ne mazāk sarežģīta kā kāpšana augšā, jo slīpums stāvs, bet mēs galīgi neesam daunhileri. Makss vietām brauca tur, kur bija ērtāk, pārējie centās kaut vai kājām ejot nenokrist, it īpaši tur, kur sniegs.

Vairāki riteņbraucēji stumj savus kalnu velosipēdus augšup pa stāvu, ar sausu zāli apaugušu nogāzi, no kuras paveras skats uz sniegotām kalnu grēdām un skujkoku mežiem.

Andrejs vispār pilināja man uz smadzenēm, ka jābūt uzmanīgākam. Varbūt arī jābūt, bet sliktākais, kas var notikt – tu apsēdīsies uz pēcpuses un veļļuks blakus nogāzīsies – bezdibeņa taču nav, tā kā nekas traks, manuprāt. Dzīva šoseja vai braukšana pa pilsētu ir daudz bīstamāka.

Četri riteņbraucēji ķiverēs un sporta ekipējumā kāpj pa zālainu kalna nogāzi ar kūstoša sniega saliņām.

Grādi atkal kā Štroham

Kalnu ezers, daļēji klāts ar ledu, kurā atspīd sniegota kalna virsotne un mākoņainas debesis koku bez lapām ielokā.

Šis ledāju ezers ledus dēļ šķiet pat labāks par Biogradas ezeru

Kalnu ainava agrā pavasarī: sniegotas kalnu nogāzes, daļēji aizsalis ezers ielejā un pļava, nosēta ar violetiem krokusiem, zem mākoņainām debesīm.

Vēl viens, tieši tā, kā solīts

Kalnu ezers, daļēji klāts ar ledu, apjozts ar sniegotām nogāzēm un skujkokiem un atspoguļo apmākušās debesis ar rozā saulrieta toņiem. Priekšplānā, pie krasta, redzama neliela peldoša platforma, bet zālē – violeti ziedi.

Ezerā pat laiva ir

Kalnu ainava saulrietā vai rītausmā, kur pavasara krokusi zied starp kūstošo sniegu. Lauka vidū ar violetiem ziediem iet grants taka ar peļķēm, kas atspoguļo debesis, bet tālumā redzamas koka mājiņas.

Pa labi – tie paši senās arhitektūras pieminekļi, kas tika solīti.

Šīs vecās būdas pat mūsu amerikāņu militārajā kartē ir atzīmētas, katra atsevišķi.

Vīrietis ar veloķiveri rokā stāv uz neliela metāla pontona pie daļēji aizsaluša kalnu ezera krasta, ar roku norādot uz sāniem, fonā sniegoti kalni un saulriets.

Uz pareizā ceļa esat, biedri!

Dzeltena zīme ar uzrakstu «Hard path next 3,5 km» (Grūts ceļš nākamos 3,5 km) guļ uz baltiem akmeņiem starp sausu zemi un retu zāli, ar sniega laukumu fonā.

Zīme vēsta: “Smaga taka nākamos 3.5 km”

Ņemot vērā, kam mēs jau bijām gājuši cauri, izklausās pēc joka. Bet atcerieties, mūsu maršruts bija plānots vasarai, bet mēs gājām pavasarī, tāpēc, ja tāda zīme stāv, tas nozīmē, ka tālāk būs pilnīgs kaput. Tā arī izrādījās. Pirmkārt, sāka krēslot, otrkārt, ceļš pārvērtās te traktora izbraukātā sliedē, te taciņā, kas aizgāzta ar akmeņiem un kritušu koku stumbriem. Un tas viss mijās ar akmeņainiem strautiem un kūstošu sniegu.

Also, keep in mind, ka lukturīši bija knapi pusei no ekspedīcijas dalībniekiem, un pārējie centās spīdināt visiem. Es savu labāko  lukturīti pazaudēju Krimā un izmantoju ķīniešu pakaļdarinājumu, kas vispār paredzēts telefonu lādēšanai,  taču tas tik un tā tīri labi tika galā.

Rezultātā, lai nedaudz saīsinātu ceļu, mums pat nācās iet tieši pa strauta gultni, kas vispār bija superīgi – uzreiz jūties kā īsts pirmatklājējs, kā cilvēks ar dzelzs gribu un muskuļiem. Līdz tam laikam bijām nolaidušies zemāk, kļuva siltāks, un vispār vakarā es vienmēr jūtos labāk – man ir labs garastāvoklis un svaigu spēku pieplūdums.  Ja kāds man toreiz pateiktu, ka tagad jānobrauc vēl 100 km (tiesa gan, bez ekstremāliem kāpumiem) – es brauktu nedomājot.

DSC_2537

Tas pats strauts, un tie paši tērauda cilvēki

Nakts skats no augšas uz ieleju ar spilgtām apdzīvotas vietas ugunīm, kas atrodas starp tumšiem kalnu siluetiem. Priekšplānā plešas tumša nogāze ar neskaidrām koku aprisēm.

Pilsēta Mojkovaca jau spīd oranžā un dzeltenā

Lai atgrieztos pilsētā, mums nācās ilgi, jo ilgi, turot bremzes no visa spēka, ripot lejā pa grunts serpentīnu, un mans lukturītis, neizturot kratīšanos, visu laiku juka ārā, lai gan bija nedaudz palīmēts ar izolācijas lentu. Tagad gan es to salīmēju kā nākas – lai vēl tālāk kalpo uzticīgi un godam, ja jau vienreiz tik ļoti palīdzēja.

Pa ceļam atkal bija dzirdama aitu kaklā pakārto zvaniņu šķindoņa, tāpat kā pirmajā dienā. Garām pabrauca vienacains “žigulis” (padomju mašīnas Melnkalnē pa laikam trāpās), un gans kaut ko mums kliedza tumsā.

Laisties lejā bija ļoti interesanti un jautri, lai gan bija tumšs un mazliet bail, ka 26 collu kamera manā divdesmit astoņu collu ratā neizturēs mokpilno dienu un pārsprāgs, liekot man aizlidot no kraujas.

Kādiem pulksten 22-23 mēs beidzot tikām līdz savam, jau par sirdij tuvu kļuvušajam busiņam. Sapirkāmies pazīstamajā iestādījumā hamburgerus un pīrādziņus ceļam, un devāmies mājup.

Rozā ēdienkartes brošūra «Jelovnik Menu» ar uzrakstu «D.O.O. PEJOVIĆ "DOLLAR" MOJKOVAC PEKARA GRILL» un lielu dolāra zīmi guļ uz brūnas raibas galda virsmas.

Lūk, kā tas saucas – “Dolārs”, lai gan hamburgera cena ir 1 eiro

Nelielas beķerejas interjers ar stikla vitrīnām, kas pildītas ar dažādām maizītēm un smalkmaizītēm, tukšiem koka plauktiem fonā un Pepsi ledusskapi pa kreisi. Pa labi uz sienas karājas apaļš pulkstenis ar sveiciena uzrakstu un izkārtne ar ēdienkarti un cenām.

Neskatoties uz ceļa grūtībām, visi biedri ir pacilātā garastāvoklī un možā garā.

Jauns vīrietis melni oranžā sporta kreklā ar garām piedurknēm un šortos sēž pie galdiņa kafejnīcā. Viņš smaida kamerā, bet fonā redzama vitrīna ar smalkmaizītēm.

 

Divi vīrieši sēž pie apaļa galda kafejnīcā. Vīrietis priekšplānā zilā kreklā smaida, bet jauns vīrietis aizmugurē pelēkdzeltenā jakā skatās nopietni.

Nobeigumā varu pateikt vien to, ka otrā diena man iespiedās atmiņā ļoti spēcīgi, daudz spilgtāk par visām pārējām. Sapratne, ka tā arī būs, atnāca uzreiz, jau tajā pirmajā brīdī, kad mēs sākām rāpties pa sniegotajām kraujām augšup, pārvarot sevi.

Nezinu, kā ir citiem, bet ar mani tā mēdz būt ļoti bieži. Kaut kāda liela lieta tavām emocijām un senajam dzīvnieka prātam nemaz nešķiet tik pievilcīga tās sarežģītības un nepieciešamo pūļu dēļ, taču, ja tu piespied sevi ar cilvēcisko prātu un apziņu rīkoties, tad noteikti nenožēlosi. Būs ko atcerēties, ko piedzīvot no jauna, par ko padomāt, par ko papriecāties un ar ko pat lepoties.