Blakus bija divtūkstoš metru virsotne, taču GPS rādīja tikai kādus 1960 metrus vai tamlīdzīgi, par ko es pavēstīju apkārtējiem. Un tad Makss man saka: aizskrien uz pašu pīķi, lai būtu tie 2000. Man, kā zināms, vienmēr vajag vairāk nekā citiem, nu es arī skrēju, turklāt tik ņipri, ka Makss mani pabrīdināja, lai es te baigi neaizraujos, galu galā neesmu jau mājās, bet kalnos.
Aizskrēju līdz vietai, bet uz gps cipars vien 1998 metri. Nu, es tad sāku to verķi mest gaisā, lai divīti dabūtu, bet nesagāja — augstu mest bija bail, visapkārt akmeņi, ja nu nenoķeru. Rezultātā trekā maksimālais cipars vispār palika 1993 metri.
Tikuši augšā pārejā, mēs nedaudz atpūtāmies
Atpūta bija tieši laikā. Pats pieteicies par sēni – lien grozā (un nebūt ne kravas kastē, tas jau ir jauno laiku pārveidojums). Ja reiz tā, nāksies teikt patiesību, kā biju solījis iepriekšējā ierakstā: uz šo brīdi es jau biju krietni piekusis. Man ir smags velosipēds, pateicoties tam, ka pedāļi ir no BMX, bagāžnieks ar somu, stūres pagarinājums un divi pudeļu turētāji. Un arī uz mana paša rumpja ir kādi 15 lieki kilogrami, tāpēc man braukt ir daudz vieglāk, nekā iet kājām un stiept veļļuku. Turklāt pēc sajūtām kalna augšā bija daudz smagāk, lai gan tas nav tik augsts. Vai tiešām kalnu slimība tik ātri liek par sevi manīt? Vjetnamā es to neizjutu, bet tur taču ir pavisam cits klimats.
Neskatoties uz to, es padomāju un sev pateicu to, ko vienmēr saku: bet kur gan tu liksies no zemūdenes. Nesen es sapratu dažas vienkāršas lietas:
1. Cilvēks – tas ir Visuma joks pašam par sevi. Absurds zīdītājs uz provinciālas planētas, ne ar ko neizcēlušās Saules sistēmā un galaktikā, emociju un kaislību vergs, un tikai plāna apziņas kārtiņa virs senajām dzīvnieka smadzenēm atdala mūs no pārējās dzīvās pasaules. Un tomēr mēs spējam saprast, kā iekārtots Visums, kā zvaigžņu dzīlēs deg ūdeņradis, kā melnie caurumi nelaiž ārā gaismu, jo pievelk to, izdomāt dieva un absolūta konceptus, izliekto telpu-laiku un superstīgu teorijas vienpadsmit dimensijas.
2. Būt dzīvam – tā ir burvība, jo tu vari to saprast. Matērija eksistē pati par sevi, bet dzīvais spēj just, kā katra tava ķermeņa šūna dzied eksistences ekstāzē. Tu jūti enerģiju, nogurumu, mundrumu, sāpes, spēku un to, kā tu ar prātu vari pavēlēt savam ķermenim to, ko vien vēlēsies, un tas paklausīs.
3. Dzīve dažreiz ir kā buldozers, kas pārbraucis pāri gājējam, kurš gājis pa šoseju. Gribi vai negribi, celsies, nopurināsies un iesi tālāk. Vari iet ne pa šoseju, tur iet ir grūtāk, un tur nav buldozeru un mašīnu, toties ir pilns ar citām briesmām, vēl šausmīgākām, toties arī iet ir interesantāk. Vienīgā alternatīva tam, lai neietu, ir zināma, un vienmēr pieejama, taču jēgas tajā ir vēl mazāk, nekā tajā, lai ietu.
Makss izdomāja, kā vieglāk stiept veļļuku, atbalstot pret plecu rāmi vai beņķi
Nu tā mēs ejam
Šis foto izskaidro, kāpēc Vijas neatlaidība ir apbrīnas vērta, par ko es runāju jau iepriekšējās sērijās. Pirmo reizi tādā izbraucienā, turklāt vēl diezgan jaunā vecumā, un uzreiz tādā ķezā.
Kalni vienmēr ir brīnišķīgi
Arī savā ziņā mākslinieciska fotogrāfija. “Riteņbraucējs un stihija”.
Es skrienu uz pašu augšu
Spriežot pēc izrāvumiem labajā pusē, nogājusi mikrolavīna
Tā mēs pārkāpām pāri augstākajam punktam un sākām laisties lejā. Nobrauciens – nodarbe ne mazāk sarežģīta kā kāpšana augšā, jo slīpums stāvs, bet mēs galīgi neesam daunhileri. Makss vietām brauca tur, kur bija ērtāk, pārējie centās kaut vai kājām ejot nenokrist, it īpaši tur, kur sniegs.
Andrejs vispār pilināja man uz smadzenēm, ka jābūt uzmanīgākam. Varbūt arī jābūt, bet sliktākais, kas var notikt – tu apsēdīsies uz pēcpuses un veļļuks blakus nogāzīsies – bezdibeņa taču nav, tā kā nekas traks, manuprāt. Dzīva šoseja vai braukšana pa pilsētu ir daudz bīstamāka.
Grādi atkal kā Štroham
Šis ledāju ezers ledus dēļ šķiet pat labāks par Biogradas ezeru
Vēl viens, tieši tā, kā solīts
Ezerā pat laiva ir
Pa labi – tie paši senās arhitektūras pieminekļi, kas tika solīti.
Šīs vecās būdas pat mūsu amerikāņu militārajā kartē ir atzīmētas, katra atsevišķi.
Uz pareizā ceļa esat, biedri!
Zīme vēsta: “Smaga taka nākamos 3.5 km”
Ņemot vērā, kam mēs jau bijām gājuši cauri, izklausās pēc joka. Bet atcerieties, mūsu maršruts bija plānots vasarai, bet mēs gājām pavasarī, tāpēc, ja tāda zīme stāv, tas nozīmē, ka tālāk būs pilnīgs kaput. Tā arī izrādījās. Pirmkārt, sāka krēslot, otrkārt, ceļš pārvērtās te traktora izbraukātā sliedē, te taciņā, kas aizgāzta ar akmeņiem un kritušu koku stumbriem. Un tas viss mijās ar akmeņainiem strautiem un kūstošu sniegu.
Also, keep in mind, ka lukturīši bija knapi pusei no ekspedīcijas dalībniekiem, un pārējie centās spīdināt visiem. Es savu labāko lukturīti pazaudēju Krimā un izmantoju ķīniešu pakaļdarinājumu, kas vispār paredzēts telefonu lādēšanai, taču tas tik un tā tīri labi tika galā.
Rezultātā, lai nedaudz saīsinātu ceļu, mums pat nācās iet tieši pa strauta gultni, kas vispār bija superīgi – uzreiz jūties kā īsts pirmatklājējs, kā cilvēks ar dzelzs gribu un muskuļiem. Līdz tam laikam bijām nolaidušies zemāk, kļuva siltāks, un vispār vakarā es vienmēr jūtos labāk – man ir labs garastāvoklis un svaigu spēku pieplūdums. Ja kāds man toreiz pateiktu, ka tagad jānobrauc vēl 100 km (tiesa gan, bez ekstremāliem kāpumiem) – es brauktu nedomājot.
Tas pats strauts, un tie paši tērauda cilvēki
Pilsēta Mojkovaca jau spīd oranžā un dzeltenā
Lai atgrieztos pilsētā, mums nācās ilgi, jo ilgi, turot bremzes no visa spēka, ripot lejā pa grunts serpentīnu, un mans lukturītis, neizturot kratīšanos, visu laiku juka ārā, lai gan bija nedaudz palīmēts ar izolācijas lentu. Tagad gan es to salīmēju kā nākas – lai vēl tālāk kalpo uzticīgi un godam, ja jau vienreiz tik ļoti palīdzēja.
Pa ceļam atkal bija dzirdama aitu kaklā pakārto zvaniņu šķindoņa, tāpat kā pirmajā dienā. Garām pabrauca vienacains “žigulis” (padomju mašīnas Melnkalnē pa laikam trāpās), un gans kaut ko mums kliedza tumsā.
Laisties lejā bija ļoti interesanti un jautri, lai gan bija tumšs un mazliet bail, ka 26 collu kamera manā divdesmit astoņu collu ratā neizturēs mokpilno dienu un pārsprāgs, liekot man aizlidot no kraujas.
Kādiem pulksten 22-23 mēs beidzot tikām līdz savam, jau par sirdij tuvu kļuvušajam busiņam. Sapirkāmies pazīstamajā iestādījumā hamburgerus un pīrādziņus ceļam, un devāmies mājup.
Lūk, kā tas saucas – “Dolārs”, lai gan hamburgera cena ir 1 eiro
Neskatoties uz ceļa grūtībām, visi biedri ir pacilātā garastāvoklī un možā garā.
Nobeigumā varu pateikt vien to, ka otrā diena man iespiedās atmiņā ļoti spēcīgi, daudz spilgtāk par visām pārējām. Sapratne, ka tā arī būs, atnāca uzreiz, jau tajā pirmajā brīdī, kad mēs sākām rāpties pa sniegotajām kraujām augšup, pārvarot sevi.
Nezinu, kā ir citiem, bet ar mani tā mēdz būt ļoti bieži. Kaut kāda liela lieta tavām emocijām un senajam dzīvnieka prātam nemaz nešķiet tik pievilcīga tās sarežģītības un nepieciešamo pūļu dēļ, taču, ja tu piespied sevi ar cilvēcisko prātu un apziņu rīkoties, tad noteikti nenožēlosi. Būs ko atcerēties, ko piedzīvot no jauna, par ko padomāt, par ko papriecāties un ar ko pat lepoties.